Mans stāsts par Gati un tukšo bāku: kad nekaunībai nav robežu
Mēs ar Gati bijām pazīstami aptuveni mēnesi. No malas raugoties, viņš šķita kā īsts atradums: četrdesmit piecus gadus vecs, ar nosvērtu balsi un vienmēr nevainojamu ārieni – viņa krekli bija tik balti un izgludināti, ka šķita, tie tikko atvesti no ķīmiskās tīrītavas. Mūsu tikšanās reizēs viņam patika gari un plaši filozofēt par “īsta vīrieša” dabu. Viņš runāja par godu, par atbildības uzņemšanos un to, ka mūsdienu pasaulē sievietei ir jājūtas kā aiz akmens sienas. Es klausījos un klusībā priecājos, ka beidzot esmu satikusi kādu, kuram vārdi saskan ar darbiem. Vismaz man tā tobrīd šķita.
Pagājušajā ceturtdienā šī “akmens siena” nedaudz sašķobījās. Gatis man piezvanīja nedaudz satraukts – viņa automašīnai bija radies nopietns defekts, bet viņam bija steidzami jānokļūst kaimiņu pilsētā uz svarīgu tikšanos un atgriezties mājās līdz krēslai. Es, būdama empātiska un labvēlīga, pati piedāvāju risinājumu:
— Gati, neuztraucies. Paņem manu mašīnu, izbraukā savas darīšanas un vakarā atdosi. Man šodien tāpat nav plānots nekur tālu doties.
Pirms pasniegt viņam atslēgas, es rīkojos kā paraug pilsone. Es speciāli nogriezos uz degvielas uzpildes staciju un piepildīju bāku līdz pusei. Es negribēju, lai viņam savā steigā un stresā būtu jātērē laiks rindās vai jāmeklē tuvākais DUS svešā pilsētā. Es gribēju viņam šo dienu padarīt maksimāli vieglāku.
Atgriešanās un rūgtā atziņa
Vēlu vakarā Gatis beidzot ieradās. Viņš ienāca pa durvīm ar tādu sejas izteiksmi, it kā būtu tikko uzvarējis vai viens pats uzbūvējis piramīdu. Viņš pat nepateica vienkāršu “paldies”, tikai nevērīgi uzmeta atslēgas uz priekšnama skapīša un smagi iekrita dīvānā, demonstratīvi nopūšoties par to, cik smaga bijusi diena. Pēc pusstundas man radās nepieciešamība aizbraukt līdz diennakts lielveikalam, lai iepirktu pārtiku nākamajai nedēļai. Es iekāpu mašīnā, iedarbināju motoru un… burtiski apstulbu.
Mērinstrumentu panelis iedegās kā Ziemassvētku eglīte, un sarkanā rezerves lampiņa atgādināja par degvielas trūkumu. Bultiņa bija nokritusies zemāk par nulli. Gatis dienas laikā bija nobraucis gandrīz 350 kilometrus. Viņš bija iztērējis katru pilienu no tās pilnās bākas, ko es viņam biju sagatavojusi, un nebija pacenties ieliet pat piecus litrus, lai es vispār varētu izkustēties no vietas.
Konfrontācija
Es atgriezos dzīvoklī. Iekšā viss vārījās, bet es centos saglabāt mierīgu toni.
— Gati, es tikko gribēju aizbraukt uz veikalu, bet pamanīju, ka bāka ir pilnīgi tukša. Tu taču visu dienu brauci. Kā tas var būt, ka tu atdevi mašīnu ar degošu lampiņu?
Gatis pat nepacēla acis no sava telefona. Viņš lēnām šķirstīja sociālo tīklu lenti un pusbalsī noteica:
— Nu jā, braucu daudz. Ceļi bija briesmīgi, satiksme arī. Kas tieši tevi neapmierina?
— Mani neapmierina tas, ka pieklājības norma paredz atdot lietu tādā stāvoklī, kādā tu to saņēmi, — es teicu, jau nedaudz stingrāk. — Es tev iedevu pus bāku. Būtu bijis tikai godīgi pirms atgriešanās iebraukt un iepildīt to, ko esi nobraucis.
Gatis beidzot nolika telefonu, apsēdās taisni un paskatījās uz mani ar patiesu neizpratni, it kā es būtu maza meitene, kura nesaprot, kā darbojas pasaule.
— Paklausies, Lāsma, man šķiet, ka tu kaut ko jauc. Kam pieder šī mašīna? Tev. Benzīns, apdrošināšana, nodokļi — tie visi ir tavi kā īpašnieces izdevumi. Tu taču tāpat to mašīnu rīt uzpildītu, vai ne? Tad kāda starpība, vai tu to izdari šodien vai rīt? Kāpēc man būtu jātērē sava nauda tavam īpašumam? Tā ir tava mašīna, tātad tavi tēriņi. Punkts.
Es jutu, kā man pietrūkst vārdu no šīs absurdās un nekaunīgās loģikas.
— Gati, tu tiešām domā, ka ir normāli izmantot manu laiku un manu resursu savām vajadzībām, bet pēc tam pateikt, ka man pašai par to jāmaksā?
— Zini, Lāsma, esmu tevī vīlies, — viņš vīzdegunīgi noteica. — Tu esi pārāk sīkumaina un merkantila. Es patērēju savu dārgo laiku, sēžot pie stūres, bet tu te kaulējies par kaut kādiem litriem. Īsta sieviete, kura mīl un atbalsta vīrieti, šādu jautājumu vispār neizvirzītu. Priecājies, ka es tev to mašīnu nesasitu un neapskrāpēju.
Tajā brīdī man viss kļuva skaidrs. Šī “akmens siena” bija tikai kartona butaforija.
— Zini, Gati, tev ir taisnība. Tā ir mana mašīna. Un tajā tu vairs nekad nesēdēsi. Tāpat kā tu vairs nekad neienāksi šajā dzīvoklī. Savāc savas mantas un dodies prom. Manā dzīvē liekiem pasažieriem vietas nav.
Viņš vēl ilgi pie durvīm kurnēja par to, ka mūsdienu sievietes ir “izlutinātas” un nespēj nesavtīgi palīdzēt, bet es vienkārši aizvēru durvis un nekavējoties viņu nobloķēju.
Secinājumi
Lāsmas situācija ir spilgts piemērs tam, kā noteikta tipa cilvēki izmanto citu labvēlību, piesedzoties ar ideoloģiskām frāzēm par “īstām sievietēm” vai “ģimenes vērtībām”. Gatis mēģināja likt Lāsmai justies vainīgai par to, ka viņa aizstāv savas robežas. Nosaucot viņu par “sīkumainu”, viņš izmantoja metodi, lai novērstu uzmanību no sava pārkāpuma (necieņas pret svešu mantu).
Viņa loģika, ka īpašniekam jāmaksā par lietotāja iztērēto, ir pilnīgi absurda. Ja jūs aizņematies no kaimiņa cukuru, jūs atdodat cukuru, nevis pasakāt: “Tev tāpat tas cukurs bija jānopērk.” Sarkanā karoga signāls: Šāda veida skopums un nevērība pret otra resursiem parasti norāda uz daudz dziļākām rakstura problēmām. Cilvēks, kurš nav gatavs samaksāt par benzīnu, ko pats izbraukājis, visdrīzāk nebūs gatavs uzņemties atbildību arī nopietnās dzīves situācijās, kad būs vajadzīgs reāls atbalsts.
Lāsma rīkojās izlēmīgi. Reizēm viena tukša degvielas bāka ir labākais indikators tam, ka cilvēks blakus ir emocionāli un morāli tukšs. Šis nelielais finansiālais zaudējums patiesībā bija lēta cena par to, lai atbrīvotos no toksiska cilvēka, pirms attiecības kļuva vēl nopietnākas.
Bet tas nebūt vēl nebija viss…
Atgriešanās ar “Vērienu”
Otrdienas pēcpusdienā pie Lāsmas durvīm atskanēja zvans. Tur stāvēja Gatis – nevis sašutis vai dusmīgs, bet gan ar platu, nedaudz mākslīgu smaidu un milzīgu, rozā dāvanu kasti rokās, kas pārsieta ar zeltītu lentu.
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk
